Cilvēki, kas bēg no kara un vajāšanas, var būt ļoti neaizsargāti. Viņus neaizsargā dzimtā valsts, turklāt viņus nereti vajā pašu valsts valdība. Ja citas valstis viņus neuzņem un neaizsargā, šie cilvēki var nonākt nepieņemamā situācijā, kad tiek apdraudētas viņu pamata tiesības, drošība un pat dzīvības.
UNHCR rūpējas par pārvietoto personu un bezvalstnieku pamata cilvēktiesību aizsardzību patvēruma vai pastāvīgās dzīvesvietas valstīs, nodrošinot to, ka bēgļi netiktu piespiedu kārtā atgriezti valstī, kur tos varētu vajāt. Ilgtermiņā mēs palīdzam bēgļiem arī rast risinājumus, lai brīvprātīgi atgrieztos savā dzimtenē, integrētos patvēruma valstīs vai pārceltos uz citām valstīm.
Daudzās valstīs mūsu darbinieki sadarbojas ar citām organizācijām dažādos reģionos – no galvaspilsētām līdz attālām nometnēm un pierobežas zonām. Viņi cenšas veicināt vai nodrošināt tiesisko un fizisko aizsardzību, kā arī mazināt vardarbības (tostarp – seksuālās vardarbības) draudus, kam ir pakļauti daudzi bēgļi, arī patvēruma valstīs. Viņi cenšas arī nodrošināt vismaz minimāli nepieciešamo pajumti, pārtiku, ūdeni un medicīnisko aprūpi nekavējoties pēc jebkura bēgļu masveida pieplūduma.
Globālās operācijas
Ārkārtas palīdzības sniegšana personām, kas ir spiestas doties bēgļu gaitās, bieži vien ir pirmais solis, rūpējoties par šo cilvēku ilgtermiņa aizsardzību un rehabilitāciju. Šo un citu operacionālo mērķu vārdā organizācija UNHCR ir izstrādājusi piegādātāju, specializēto aģentūru un sadarbības partneru globālo tīklu. Projekti ietver dažādas darbības – no ārkārtas komandu norīkošanas uz krīzes vietu, pārtikas, pajumtes, ūdens un medicīnas preču ārkārtas piegādei līdz aviopārvadājumu organizēšanai ievērojama bēgļu pieplūduma gadījumā un nelielu laivu flotiliem gadījumos, kad bēgošo civiliedzīvotāju skaits ir salīdzinoši neliels. Citas programmas ietver atbalstu vides aizsardzībā, skolu izbūvē un informatīvajā atbalstā saistībā ar tādām problēmām kā HIV/AIDS.
Bēgļu aizsardzības veicināšana
Mūsu darbības bēgļu aizsardzības veicināšanas jomā ietver tālāk norādītās:
- veicināt pievienošanos 1951. gada Konvencijai par bēgļu statusu un tās 1967. gada Protokolam, 1954. gada Konvencijai par bezvalstnieka statusu un 1961. gada Konvencijai par bezvalstniecības samazināšanu. 1999. gadā UNHCR uzsāka kampaņu ar mērķi veicināt pievienošanos 1951. gada Konvencijai. Tā sasniedza kulmināciju savā 50. gadskārtā 2001. gada jūlijā un to dalībvalstu ministru sanāksmē, kas ir 1951. gada Konvencijas puses, 2001. gada 12. un 13. decembrī;
- palīdzēt valstīm ieviest vai pārskatīt valsts normatīvos aktus attiecībā uz bēgļiem, tostarp administratīvās instrukcijas un darbības pamatnostādnes, kā arī ieviest valsts procedūras bēgļu statusa piešķiršanai;
- stiprināt atbilstošās administratīvās un tiesu iestādes, apmācīt valdības un nevalstisko aģentūru personālu, sadarboties ar atbilstošām cilvēktiesību aizsardzības iestādēm.
UNHCR iesaistās arī:
- izpētes un konsultatīvajā darbā saistībā ar jauniem likumiem un noteikumiem, kas skar attiecīgās cilvēku grupas;
- tehniskā un finansiālā atbalsta sniegšanā juridiskajām mācību iestādēm, valsts aģentūrām (tostarp policijai un militārajam dienestam) un citām institūcijām ar mērķi izstrādāt bēgļu tiesību kursus;
- sniegt atbalstu cilvēktiesību un bēgļu tiesību lobiju grupām, tiesiskās palīdzības centriem un nevalstiskām organizācijām, kas ieinteresētas bēgļu aizsardzībā.