Pētera bīstamais ceļojums: izglābjot 2000 cilvēkus Otrā pasaules kara laikā

17.04.2015

  1. 17. aprīlis, Salvador Merlos, Riga

Dzenis čakli strādā vienā no kokiem pie Pētera Jansona mājas Gotlandē, Zviedrijas lielākajā salā. Šķiet, Skandināviju ir beidzot sasniedzis pavasaris, un Pēteris ar savu sievu Ingu (viņam ir 92 gadi, sievai 89), gatavojas atzīmēt savas laulības septiņdesmito gadadienu aprīlī. Viņi satikās uz šīs pašas salas 1943. gadā, kad Pēteris tur ieradās laivā, bēgot no Latvijas, lai izvairītos no dienesta Vācijas armijā, kas tajā laikā bija okupējusi viņa valsti. Viņš pameta Latviju savā divdesmit pirmajā dzimšanas dienā, un bija jāpaiet 26 gadiem, līdz viņš atkal spēja apciemot savu dzimto zemi. Kā bēglis Zviedrijā pirmo divu gadu laikā viņš riskēja ar savu dzīvību, veicot 30 braucienus ar laivu un izglābjot vairāk nekā 2000 tautiešus, kuri bēga no Vācijas un PSRS karaspēka Latvijā.

Jebkurš cilvēks, sarunājoties ar Pēteri, vaicās, kas īsti lika viņam likt uz spēles savu dzīvību tik daudz reižu, un viņš vienmēr sniegs vienu un to pašu atbildi: “Es to neplānoju, tas tā vienkārši notika. Es to darīju, kalpojot Latvijai.” Taču visu bēgļu liktenis bija tikpat veiksmīgs kā tiem latviešiem, kurus izglāba Pēteris. No 40 000 igauņu, latviešu un lietuviešu, kuri bēga uz Zviedriju Otrā pasaules kara laikā, vairāk nekā 2000 noslīka Baltijas jūrā – līdzīgi kā pēdējā laika traģiskajos notikumos Vidusjūrā, kur 2014. gadā vairāk nekā 3500 cilvēki gāja bojā vai pazuda vēsts, un šī gada pirmajos trīs mēnešos jau 500 cilvēkus piemeklēja līdzīgs liktenis.

Pēteris stāsta par tā laika notikumiem, rādot Latvijas kartē maršrutus, caur kuriem tika izglābtas tūkstošu cilvēku dzīvības. “Viens no bīstamākajiem ceļojumiem, ko es atceros, ir tas, kurā mēs izglābām 273 cilvēkus. Es atminos, tur bija tikko piedzimusi meitenīte, daži bērni un arī cilvēki jau gados. 46 stundu laikā neviens nepakustējas pat par milimetru. Laivas malas bija labi ja piecus centimetrus virs ūdens, tāpēc es pavēlēju pasažieriem izmest lielāko daļu drēbju un mantu pāri bortam. Man joprojām atmiņā ir šis saulriets, ūdenī peldošo mantu aste aiz mums un cilvēki, kuri sēdēja pilnīgā klusumā, neizdvešot ne vārdu. Visbeidzot mēs nokļuvām Slītē, Gotlandē. Un tas viss notika labos laika apstākļos. Iedomājieties aukstākus mēnešus, kad vienīgais veids, kā sasildīties, bija sakņupt pie laivas motora. Mēs vienmēr kuģojām, vadoties tikai pēc kompasa, bez glābšanas vestēm, un mūsu apģērbs bija nepiedodami plāns. Tas bija briesmīgi.”

Daži no viņa palīgiem tika notverti, un viņus nogalināja padomju karavīri. Citus izsūtīja uz Sibīriju. Kad Pētera sieva gaidīja pirmo bērnu, viņš izlēma pārtraukt braucienus, un visdrīzāk tas arī izglāba viņa dzīvību. Pēc Jāņa piedzimšanas Pēteris sāka apgūt zviedru valodu un vēlāk veidoja inženiera karjeru. Viņš ātri vien sajutās pieņemts un iekļauts Zviedrijas sabiedrībā, lai gan Latvija un viņam dārgie cilvēki vienmēr palika viņa sirdī.

1957. gadā viņš saņēma vēstuli, kura apstiprināja, ka viņa vecāki ir dzīvi. Inga skaidro, kā viņa ar asarām acīs atvēra vēstuli un pasauca vīru. Izrādījās, ka 1944. gadā viņa vecāki reiz bija gaidījuši jūras krastā, cerībā, ka viņu dēls aizvedīs viņus uz Zviedriju. Taču viņi tā arī nesatikās. 1972. gadā Pēteris beidzot varēja apmeklēt savu ģimeni Latvijā, bet viņa vecāki jau bija miruši.

Pirms divpadsmit gadiem Inga un Pēteris izlēma apmesties uz dzīvi mājā Gotlandē, vietā, kur bija dzimusi Inga. Pēteris pazemīgi rāda Trīszvaigžņu ordeni, ko par drosmīgo rīcību viņam piešķīrusi Latvijas valsts, bet Inga rāda fotoalbumu ar latviešu radiniekiem, viņu dēlu Jāni, meitu Ievu un mazmeitiņu Mariju. Pirms atvadīšanās Pēteris vēl izstāsta pareģojumu, ko viņam teicis brālēns Latvijā, kad viņam bija tikai 15 gadi: “Es kuģošot pāri jūrai un palikšot uz dzīvi vietā, kur mani aizvedīšot ceļojums. Tajā vietā es sastapšot mīļoto meiteni un vairs neatgriezīšoties mājās.”