Deserts brazaks, mandeļu cepumi kurabjē, deserts knafe, baklava – tie ir vien daži no gardumiem, ko piedāvā Tallinā, Igaunijā, nesen atvēries restorāns “Ali Baba”, kura specializācija ir sīriešu un Vidusjūras reģiona ēdieni un konditorejas izstrādājumi.
Restorāna vadītāja Nermīna no Sīrijas ir sajūsmā. Viņai patika gatavot jau agrā bērnībā. “Jau kopš mazotnes man ir patika gatavot, un es vienmēr palīdzēju mātei virtuvē,” viņa stāsta. “Esmu tik priecīga, ka mēs to paveicām, mēs visi par to ļoti priecājamies,” viņa runā arī par savu vīru Muhamedu un abu draugu un biznesa partneri Āmeru, kurš arī ir no Sīrijas.
Nermīna atbrauca pie Muhameda uz Igauniju pirms trim gadiem. Neilgi pēc ierašanās viņi sāka meklēt vietu savai kafejnīcai. Tas nebija viegli, jo neviens nevēlējās viņiem iznomāt telpas. “Varbūt tāpēc, ka neesmu igaunis, bet gan bēglis, vai varbūt valodas barjeras dēļ. Arī mana ādas krāsa ir citāda,” stāsta Muhameds.
Nermīna piebilst, ka bija arī grūti iedzīvoties vienā no nereliģiskākajām valstīm pasaulē: “Sākumā bija grūti. Cilvēki, skatoties uz mani, redzēja tikai hidžābu – to, ka esmu musulmaniete. Bet pie tā vienkārši ir jāpierod.”
“Jau kopš mazotnes man ir patika gatavot, un es vienmēr palīdzēju mātei virtuvē,” saka Nermīna. ©UNHCR/Makss-Mišels Kolijns
Palestīnieši Muhameds un Nermīna neredzēja nekādas iespējas kara plosītajā Sīrijā: “Tur nav ne darba, ne nākotnes maniem bērniem. Mans dēls Ahmeds grib būt ārsts, bet viņš tur nevarētu atvērt savu ārsta praksi, viņš tikai drīkstētu strādāt slimnīcā. Bet šeit viņam ir labi. Viņš var mācīties. Es uz šejieni atbraucu ne sevis, bet gan bērnu dēļ.”
Muhameds ieradās Igaunijā caur Krieviju, pārpeldēdams robežupi. “Mēs ar draugiem paļāvāmies uz GPS,” viņš atceras. “Kad ierados Igaunijā, mani pārvietoja uz Harku aizturēšanas centru, kur es pavadīju divus mēnešus, un pēc tam uz Vao bēgļu centru, kur nodzīvoju gadu, līdz ieradās Nermīna ar bērniem. Pēc tam mēs atradām dzīvokli Tallinā.”
Vairāk nekā divus gadus Nermīna pieņēma maltīšu pasūtījumus un gatavoja ēdienu savā virtuvē: “Man bija ļoti grūti. Bet cilvēkiem garšoja mūsu ēdiens, un viņi mudināja mūs atvērt restorānu.”
Galu galā viņi atrada vietu vietējā tirdzniecības centrā, Tallinas lielākajā priekšpilsētā. Bizness sokas labi, bet katra diena ir kā izaicinājums – dažkārt restorānā ir 30 apmeklētāju, bet citkārt tikai daži. Vasarā viņi bieži vien pārdod ēdienu ielu ēdiena festivālos visā Igaunijā, un šķiet, ka viņu piedāvājums kļūst aizvien pieprasītāks.
Neraugoties uz grūtībām, Muhameds un Nermīna nākotnē – jo īpaši savu bērnu nākotnē – raugās cerīgi. Viņu vecākais dēls Ahmeds, kam ir 13 gadu, jau brīvi runā igauņu valodā un lepojas ar saviem panākumiem skolā. “Es pabeidzu mācības ar izcilību. Es gribētu izmācīties par ārstu, bet reizē arī gribētu kļūt par tulkotāju – es runāju četrās valodās,” viņš stāsta.
Viņu 27 gadus vecais biznesa partneris Āmers pēc ierašanās iesniedza patvēruma pieteikumu Igaunijā, lai arī labāk būtu gribējis dzīvot Zviedrijā, kur mīt viņa tēvocis. Viņš uzturējās Zviedrijā divus mēnešus, bet pēc tam tika nosūtīts atpakaļ uz Igauniju. “Sākumā biju vīlies, bet nu jau viss ir labi. Varu apciemot savus vecākus un divus brāļus, kas dzīvo Dānijā, un arī mans tēvs ir bijis ciemos šeit, pie manis.”
Āmers līdzās Nermīnai, Muhamedam un viņu ģimenei jau ir sācis iejusties Igaunijā. Viņš domā par daudzajiem bēgļiem, kas aizbēguši no kara Sīrijā. “Daudz cilvēku ir zaudējuši visu,” viņš saka. “Viņiem vairs nav nekā. Bet mums šeit, Igaunijā, ir darbs. Mums ir pašiem savs uzņēmums!”
Dalīties Facebook Dalīties Twitter