Vidusjūras krīze 2015. gada sešos mēnešos: augstākais pieredzētais bēgļu un migrantu skaits
Trešdaļa no Itālijā vai Grieķijā pa jūras ceļu nonākušajiem vīriešiem, sievietēm un bērniem ieradās no Sīrijas, kuras pilsoņiiem gandrīz vienmēr tiek piešķirts bēgļa statuss vai cita veida aizsardzība. Otrajā un trešajā vietā bija Afganistānas un Eritrejas iedzīvotāji, kas lielākoties iegūst bēgļa statusu.
“Kamēr Eiropa vēl debatē par labāko veidu, kā reaģēt uz pieaugošo krīzi Vidusjūras reģionā, mums ir jāsaprot: lielākā daļa no cilvēkiem, kas ierodas Eiropā pa jūras ceļiem, ir bēgļi, kas meklē glābiņu no kara un vajāšanām,” apgalvo Antonio Guterešs, ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos.
No Grieķijas, Itālijas, Maltas un Spānijas saņemtie dati rāda 83 % pieaugumu bēgļu un migrantu skaitā, kas šķērsojuši Vidusjūru laika posmā no janvāra līdz jūlijam – 137 000 salīdzinājumā ar 75 000 tajā pašā laika periodā pagājušajā gadā. Līdzšinējā pieredze liecina, ka jūras šķērsošana būtiski pieaug otrajā gada pusē, lielākoties vasaras mēnešos, tātad ir sagaidāms, ka šis skaits palielināsies. Piemēram, 2014. gadā ieceļojušo skaits bija gandrīz divreiz lielāks nekā gada pirmajā pusē.
Jūrā mirušo skaits sasniedza iepriekš neredzētu līmeni 2015. gada aprīlī un tad būtiski kritās maijā un jūnijā. No janvāra līdz martam bēgļu vai migrantu vidū zināmi 479 jūrā mirušie vai bez vēsts pazudušie – salīdzinājumā ar 15 šādiem gadījumiem pagājušajā gadā. Aprīlī sekoja vēl šausminošāki skaitļi. Vienā mēnesī nogrimstot daudziem kuģiem, gāja bojā vai bez vēsts pazuda 1308 bēgļi vai migranti (salīdzinot ar 42 šādiem gadījumiem 2014. gada aprīlī). Maijā noslīkušo vai pazudušo bēgļu un migrantu skaits kritās līdz 68, kas ir ceturtdaļa no iepriekšējā gadā reģistrētā skaita (226). Lejupslīdošā tendence turpinājās arī jūnijā, kad tika reģistrētas 12 nāves, salīdzinot ar 2014. gadā reģistrētajiem 305 bojāejas gadījumiem.
“Bojāgājušo skaitu samazināšanās pēdējo divu mēnešu laikā vieš cerības – tā ir zīme, ka atbilstoša rīcībpolitika, kas apvienota ar iedarbīgām glābšanas operācijām, ļauj glābt vairāk dzīvību jūrā,” saka Guterešs. “Tomēr mums jāuztur modrība. Tiem tūkstošiem migrantu un bēgļu, kas katru nedēļu šķērso Vidusjūru, risks vēl arvien ir ārkārtīgi liels.”
Ziņojums liecina, ka ceļš no Vidusjūras austrumiem – no Turcijas uz Grieķiju – pa jūru ieceļojošo cilvēku skaita ziņā patlaban ir pārsniedzis centrālās Vidusjūras ceļa noslodzi (no Ziemeļāfrikas uz Itāliju).
Lielākā daļa no cilvēkiem, kas ieceļo caur Grieķiju, ir bēgļi no Sīrijas. Liela daļa no viņiem sākotnēji ir glābušies kaimiņzemēs – piemēram, Turcijā vai Libānā. Tomēr pēc gadiem uzkrāta spiediena un nepietiekama starptautiska atbalsta bēgļus uzņemošo valstu ekonomika un infrastruktūra ar pūlēm savelk galus, kas padara daudz grūtākus bēgļu mēģinājumus atrast darbu, patvērumu, veselības aprūpi un izglītību. Tā kā līdz šim aicinājums sniegt humanitāru palīdzību ir palicis bez pietiekama finansiāla atbalsta, daudziem nav citas iespējas kā vien – doties tālāk.
Grieķijas ierobežotā infrastruktūra var nodrošināt mazāk par 2000 izmitināšanas vietām, kas nozīmē, ka jaunpienācējiem ir neatbilstoši uzņemšanas apstākļi. Daudzi bēgļi un migranti turpina savu ceļu cauri Serbijai un bijušajai Dienvidslāvijas republikai Maķedonijai līdz Ungārijai un tālāk. Katru dienu bijušajā Dienvidslāvijas republikā Maķedonijā no Grieķijas ierodas vidēji 1000 cilvēku, salīdzinot ar pirms dažām nedēļām reģistrētajiem 200 cilvēkiem. Pastāvīgi tiek saņemti ziņojumi par šajā ceļā sastopamo kontrabandistu un kriminālo aprindu vardarbību un nežēlību, kā arī pieaugošo robežu noslēgtību.
“Eiropai noteikti ir jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kas meklē aizsardzību no kara un vajāšanām,” saka Guterešs. “Atsakoties no šīs atbildības, mēs apdraudam stūrakmeņus, uz kuriem ar tādām pūlēm uzcelta Eiropas humanitārā sistēma. Eiropas valstīm ir jāuzņemas tām pienākošās atbildības daļa, reaģējot uz bēgļu krīzi gan pašmājās, gan ārpus savām robežām.”