2012. gadā Reģionālā pārstāvniecība uzsāka bezvalstniecības pētījumu Ziemeļeiropā, lai pastiprinātu UNHCR operacionālo reakciju uz bezvalstniecību un pievērstos identificētajiem izaicinājumiem. 2014. gada ziemā UNHCR iesniedza pārstrādāto ziņojuma projektu par Latviju. Reģionālā pārstāvniecība plāno pabeigt galīgo ziņojuma versiju līdz 2014. gada beigām.

2013. gadā UNHCR vērsās Latvijas Saeimas Juridiskajā komisijā saistībā ar jautājumu par to, ka pēc 1991. gada 21. augusta valstī dzimušajiem vajadzētu iegūt Latvijas pilsonību, pat ja viņu vecāki ir bezvalstnieki vai “nepilsoņi”. UNHCR šo pieeju apsprieda arī 2012. gada augustā.

Latvija ir šādu konvenciju dalībvalsts:

• 1954. gada Konvencija par bezvalstnieku statusu (1999.g.),
• 1961. gada Konvencija par bezvalstniecības mazināšanu (1992.g.)
• 1997. gada Eiropas Konvencija par pilsonību (2001).

Valdība nosaka, kas ir tās pilsoņi. Tas valdību padara atbildīgu par nepieciešamajām tiesību un politiskajām reformām, lai efektīvi risinātu bezvalstniecības problēmu. Bet ANO Bēgļu aģentūrai, citām aģentūrām, reģionālajām organizācijām, pilsoniskajai sabiedrībai un bezvalstniekiem ir sava loma viņu centienu atbalstīšanā.

Lai kaut ko mainītu, mums jāstrādā kopā. Katra no četrām jomām mūsu darbā par bezvalstniecību: identifikācija, novēršana, samazināšana un aizsardzība pārklājas ar citu starptautisko organizāciju un NVO zināšanām, un mēs paļaujamies uz vietējās pilsoniskās sabiedrības, nacionālo cilvēktiesību institūciju, akadēmisko un tiesību asociāciju zināšanām un pieredzi.

Viņu ieguldījums mūsu darbā ļauj mums sagatavoties un ieteikt visefektīvākos risinājumus. Sadarbība ar citām ANO aģentūrām arī ir svarīga. Piemēram, ANO Starptautiskais bērnu fonds (UNICEF) ilgstoši ir strādājis, lai uzlabotu dzimšanas reģistrāciju un pilsoņu reģistri, ANO Iedzīvotāju fonds (UNFPA) var palīdzēt valdībām izveidot un ieviest valsts uzskaiti, un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR) atbalsta bezvalstnieku cilvēktiesību uzraudzību.

Bezvalstniecības izpratne

Kā darbojas pavalstniecība?

Cilvēki parasti iegūst pavalstniecību automātiski, piedzimstot, saviem vecākiem vai no valsts, kurā viņi piedzimst. Tomēr dažreiz personai jāpiesakās, lai kļūtu par šīs valsts pavalstnieku.

Kas ir bezvalstniecība?

Starptautiskā bezvalstnieka definīcija ir “persona, kas netiek uzskatīta par pavalstnieku nevienā valstī atbilstoši tās likumiem”. Daži cilvēki piedzimst kā bezvalstnieki, bet citi kļūst par bezvalstniekiem.

Bezvalstniecība var izveidoties vairāku iemeslu dēļ, ieskaitot diskrimināciju pret īpašām etniskajām vai reliģiskajām grupām vai uz dzimuma diskriminācijas pamata, jaunu valstu rašanās vai teritoriju pārdalīšana starp esošajām valstīm un nepilnībām pilsonības likumos.  Lai kāds arī nebūtu iemesls, bezvalstniecībai ir nopietnas sekas ļaudīm gandrīz visās valstīs un visos pasaules reģionos.

Kādi ir bezvalstniecības iemesli?

Bezvalstniecības galvenie iemesli ir nepilnības pilsonības likumā. Katrai valstij ir likumi, kas nosaka, kādos apstākļos persona var iegūt vai arī tikt atņemta pavalstniecība. Ja šie likumi nav precīzi uzrakstīti un netiek pareizi pielietoti, daži cilvēki var tikt izslēgti un kļūst par bezvalstniekiem. Piemēram, nezināmu vecāku bērni, valstī, kur pilsonība tiek piešķirta, balstoties uz izcelsmi. Par laimi vairums pilsonības likumu atzīst viņus par tās valsts pilsoņiem, kurā tie tika atrasti. Vēl viens faktors, kas var sarežģīt šos jautājumus, ir gadījumos, kad cilvēki izbrauc no valstīm, kurās tie ir dzimuši. Bērns, kas piedzimis ārvalstīs, riskē kļūt par bezvalstnieku, ja šī valsts nepieļauj pilsonību, pamatojoties tikai uz dzimšanu un izcelsmes valsts nepieļauj iegūt pilsonību caur ģimenes saitēm. Turklāt, likumi, kas nosaka, kas var un kas nevar iegūt pilsonību konkrētajā valstī dažkārt ir diskriminējoši. Likumi 27 valstīs neļauj sievietēm iegūt pilsonību, bet dažās valstīs ierobežo pilsonības piešķiršanu noteiktu rasu un etnisko grupu pārstāvjiem.

Vēl viens būtisks iemesls ir jaunu valstu izveide un izmaiņas valstu robežās. Daudzos gadījumos tā rezultātā noteiktām iedzīvotāju grupām var būt liegta pilsonība – arī gadījumos, kad jaunajās valstīs ir atļauta pilsonības piešķiršana ikvienam, noteiktām etniskajām, rasu un reliģiskajām minoritātēm nereti ir problemātiski pierādīt savu saikni ar šo valsti. Valstīs, kur pilsonību piešķir tikai tad, ja kāds no vecākiem ir pilsonis, bezvalstniecība tiek mantota nākamajā paaudzē.

Visbeidzot, bezvalstniecības iemesls var būt arī pilsonības zudums vai atņemšana. Dažās valstīs pilsonību var zaudēt, vienkārši ilgstoši uzturoties ārpus attiecīgās valsts. Tāpat pilsonību var atcelt saistībā ar izmaiņām likumos, kā rezultātā pilsonību zaudē veselas iedzīvotāju grupas diskriminējošu kritēriju (piemēram, rases vai etniskās piederības) dēļ.