Afgāņu bēglis kļūst par zivju ekspertu Norvēģijā

Saņēmis piedāvājumu iegādāties iecienītu zivju veikalu Norvēģijas ziemeļos, Asifs nodomāja, ka tas ir joks. „Es neko zināju par zivīm!” viņš smejas. „Tagad esmu veikala „Fiskebua” īpašnieks, un maniem draugiem šķiet uzjautrinoši, ka bēglis no Afganistānas ir kļuvis par zivju ekspertu.” 

Viņa ceļš uz panākumiem nav bijis viegls, bet Asifs atzīst, ka Norvēģija ir piemērota vieta bēgļiem, kuri vēlas mācīties valodu un čakli strādāt.

 Asifs nekad nebija redzējis okeānu līdz brīdim, kad pameta Afganistānu, bēgot no kara. Viņš pārvarēja lielus attālumus pa sauszemi cauri Irānai un Turcijai, pirms laivā pirmo reizi šķērsoja jūru no Turcijas uz Grieķiju.

Ieradies Norvēģijā 2004. gadā, Asifs piecus gadus pavadīja patvēruma centrā, kur apguva norvēģu valodu un gaidīja patvēruma pieprasījuma izskatīšanu. Viņš atklāj, ka tas bija grūts laiks viņa dzīvē, jo viņš ļoti vēlējās pamest centru un sākt strādāt, nopelnīt iztiku un atvest sievu uz Norvēģiju.

2007. gadā Asifs pārcēlās uz Mūiranu, nelielu pilsētiņu tālu Norvēģijas ziemeļos, mazliet uz dienvidiem no ziemeļu polārā loka, kur viņam beidzot tika piešķirts patvērums. Viņa pirmais darbs bija vietējā pārtikas veikalā.

„Kad sāku strādāt, darba devējs teica, ka var piedāvāt man tikai nepilna laika darbu, bet drīz pēc tam viņš atvēlēja man arvien vairāk darba stundu, un es par to ļoti priecājos. Es gribēju strādāt daudz, lai varētu ietaupīt pietiekami daudz naudas – gribēju nopirkt māju un palīdzēt sievai no Afganistānas pievienoties man Norvēģijā,” atceras Asifs. „Es labprāt strādāju ilgāk, un klientiem es patiku.”

Mūiranas Pieaugušo izglītības centra direktore Merēte Tošteinsena strādā ar bēgļiem jau ilgus gadus. Šajā apgabalā ir grūtības atrast cilvēkus, kuri vēlētos šeit dzīvot un strādāt, tāpēc pašvaldība aptaujāja bēgļus, lai uzzinātu, kas viņus mudināt paliktu pilsētā. „Aptaujā mēs noskaidrojām trīs galvenās lietas, kas cilvēkiem ir nepieciešamas, lai izlemtu apmesties uz dzīvi. Tās nepārsteidza: iespēja strādāt, iespēja iegādāties māju un labi bērnudārzi un skolas bērniem,” atklāj Merēte. „Tik viegli ir aizmirst, ka šie cilvēki ir tieši tādi paši kā mēs, tomēr domāju, ka varētu aptaujāt gandrīz jebkuru ģimeni pasaulē un iegūt tādas pašas atbildes.”

Sešus gadus nostrādājis vietējā pārtikas veikalā, Asifs jau bija ļoti labi iepazinis pircējus un Mūiranas iedzīvotājus un beidzot jutās laimīgs.  2011. gadā viņš nopirka māju Mūiranā un ar ģimeņu atkalapvienošanās programmu viņam izdevās panākt sievas Freštas nogādāšanu drošībā no Afganistānas.

Kādu dienu Rolfs Šērvolls, kaimiņos esošā un plaši pazīstamā zivju veikala „Fiskebua” īpašnieks, pienāca pie Asifa un jautāja, vai viņš būtu ieinteresēts zivju uzņēmuma pārņemšanā. Rolfs un līdzīpašniece Ingera Līse Kristiansena bija nolēmuši, ka pēc ilgiem gadiem smaga darba veikalā viņi palēnām vēlētos doties pensijā.

„Sākumā es domāju, ka viņš bija joko – es taču neko zināju par zivīm!” smiedamies saka Asifs. „Taču viņš paskaidroja, ka, viņaprāt, es būtu piemērots šī veikala vadīšanai, tāpēc ar sievu nolēmām, ka mēģināsim un iegādāsimies to kopā.”

Vairāki pretendenti jau bija vēlējušies nopirkt zivju veikalu, tomēr Rolfam un Ingerai Līsei neviens no viņiem nešķita piemērots. Neviens, līdz brīdim, kad parādījās Asifs.

„Būt par zivju veikala īpašnieku ir smags darbs, kas prasa īpašu apņēmību, un Asifam tā piemīt. Viņš visu ātri apgūst, ir laipns, un viņam ļoti labi padodas klientu apkalpošana. Ar viņu ir ļoti patīkami strādāt,” saka Ingera Līse Kristiansena.

Asifs un Ingera Līse Kristiansena veikalā „Fiskebua”, Mūiranā. Attēls: UNHCR/Makss Mišels Kolins

Pašlaik zivju veikals „Fiskebua” zeļ. Asifs un Frešta darbojas aiz letes, viņus atbalsta bijušie īpašnieki, kas iemācījuši viņiem visu, ko paši zina par zivīm un uzņēmuma vadīšanu Norvēģijā, pārdošanas apjoms ir pieaudzis, un vietējie klienti ir laimīgāki nekā jebkad agrāk.

Sobjorga Ulriksena ir vecāka gadagājuma dāma, kas nodzīvojusi Mūiranā visu savu mūžu un ir pastāvīga „Fiskebua” pircēja jau gadiem.  „Ja mēs vēlamies nopirkt zivis – mēs nākam šurp,” viņa saka. „Asifs vienmēr ir laipns pret mums – un viņš ļoti daudz zina par zivīm. To vēl īpašāku padara tas, ka viņš ir no Afganistānas, – viņš ir tik daudz iemācījies!”

Asifs un viņa sieva Frešta aiz veikala „Fiskebua” letes. Attēls: UNHCR/Makss Mišels Kolins

Kopš ierašanās Norvēģijā kā bēglim no kara izpostītās Afganistānas pirms 14 gadiem Asifs ir kļuvis par veiksmīgu uzņēmēju, zivju ekspertu un godātu un augstu vērtētu Mūiranas sabiedrības locekli. Viņš ir arī lielisks iedvesmas avots citiem bēgļiem, kuri Norvēģijā vēlas dzīvot labāk.

„Norvēģija ir valsts, kas ir ļoti laipna pret bēgļiem,” ir pārliecināts Asifs. „Tiem, kas vēlas šeit tikt dzīvē uz augšu, es gribētu ieteikt trīs lietas: apgūt valodu pēc iespējas ātrāk un nebaidīties to izmantot, smagi strādāt, kad tiek nodrošināts darbs, un iegūt daudz labu norvēģu draugu. Tie ir svarīgi nosacījumi, ja gribam šeit izsisties,” viņš saka.