Miljoniem bēgļu visā pasaulē gadu no gada dzīvo ar niecīgu cerību jebkad atgriezties mājās. Daži no tiem nevar atgriezties, jo viņu valstis plosa nebeidzami konflikti, vai arī viņi baidās no vajāšanas, atgriežoties mājās.
Ja atgriešanās dzimtenē nav iespējama, par ilgtspējīgu risinājumu var kļūt apmešanās patvēruma valstī un integrācija vietējā sabiedrībā, sniedzot iespēju veidot jaunu dzīvi.
Vietējā integrācija ir sarežģīts un pakāpenisks process ar tiesiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un kultūras aspektiem. Tas izvirza augstas prasības gan konkrētajai personai, gan uzņēmējvalsts sabiedrībai. Daudzos gadījumos pilsonības iegūšana patvēruma valstī ir šī procesa kulminācija. UNHCR aplēses liecina, ka pēdējo 10 gadu laikā 1,1 miljons bēgļu visā pasaulē ir ieguvuši pilsonību patvēruma valstīs.
Bēgļu integrācija ir komplekss process, kura sekmīgai norisei ir nepieciešama visu iesaistīto pušu līdzdalība, tostarp bēgļu gatavība pielāgoties uzņēmējvalsts sabiedrībai, vienlaikus nezaudējot savu kultūras identitāti, un atbilstoša uzņēmējvalsts sabiedrības un valsts iestāžu gatavība uzņemt bēgļus un rūpēties par dažādu iedzīvotāju grupu vajadzībām.
1951. gada Konvencijā un tās 1967. gada Protokolā uzsvars likts uz bēgļu integrāciju. 1951. gada Konvencijā uzskaitītas sociālās un ekonomiskās tiesības, kas atbalsta bēgļu integrāciju, savukārt tās 34. pantā dalībvalstis tiek aicinātas veicināt bēgļu “asimilāciju un naturalizāciju”.