Neatņemama mūsu darba daļa ir meklēt risinājumus, kas ļautu bēgļiem dzīvot cieņpilnu un mierīgu dzīvi. Šie risinājumi var ietvert brīvprātīgu atgriešanos dzimtenē, pārcelšanos uz citu valsti un integrāciju uzņēmējvalsts sabiedrībā
Cilvēkiem, kuri nevar atgriezties mājās, – saistībā ar ilgstošu konfliktsituāciju, karadarbību vai vajāšanu – viens no risinājumiem ir pārcelšanās uz citu valsti. Lai palīdzētu šajā procesā, mēs nodrošinām kultūrorientācijas kursus, valodas apmācības un arodizglītību, kā arī piekļuvi izglītības un nodarbinātības iespējām. Tomēr no 14,4 miljoniem bēgļu, par ko UNHCR rūpējas visā pasaulē, mazāk nekā 1 % tiek virzīti uz pārcelšanos citā valstī.
Vēl viens risinājums personām, kas nevar atgriezties mājās, ir integrācija uzņēmējvalsts sabiedrībā. Tas nereti ir sarežģīts process, kas izvirza augstas prasības gan konkrētajai personai, gan uzņēmējvalsts sabiedrībai. Tomēr tam ir arī priekšrocības, jo bēgļiem ir iespēja būt sociāli un ekonomiski noderīgiem. Pēdējo 10 gadu laikā 1,1 miljons bēgļu visā pasaulē ir ieguvuši pilsonību patvēruma valstī.
Vietējā integrācija
Miljoniem bēgļu visā pasaulē gadu no gada dzīvo ar niecīgu cerību jebkad atgriezties mājās. Daži no tiem nevar atgriezties, jo viņu valstis plosa nebeidzami konflikti, vai arī viņi baidās no vajāšanas, atgriežoties mājās.
Ja atgriešanās dzimtenē nav iespējama, par ilgtspējīgu risinājumu var kļūt apmešanās patvēruma valstī un integrācija vietējā sabiedrībā, sniedzot iespēju veidot jaunu dzīvi.
Vietējā integrācija ir sarežģīts un pakāpenisks process ar tiesiskiem, ekonomiskiem, sociāliem un kultūras aspektiem. Tas izvirza augstas prasības gan konkrētajai personai, gan uzņēmējvalsts sabiedrībai. Daudzos gadījumos pilsonības iegūšana patvēruma valstī ir šī procesa kulminācija. UNHCR aplēses liecina, ka pēdējo 10 gadu laikā 1,1 miljons bēgļu visā pasaulē ir ieguvuši pilsonību patvēruma valstīs.
Bēgļu integrācija ir komplekss process, kura sekmīgai norisei ir nepieciešama visu iesaistīto pušu līdzdalība, tostarp bēgļu gatavība pielāgoties uzņēmējvalsts sabiedrībai, vienlaikus nezaudējot savu kultūras identitāti, un atbilstoša uzņēmējvalsts sabiedrības un valsts iestāžu gatavība uzņemt bēgļus un rūpēties par dažādu iedzīvotāju grupu vajadzībām.
1951. gada Konvencijā un tās 1967. gada Protokolā uzsvars likts uz bēgļu integrāciju. 1951. gada Konvencijā uzskaitītas sociālās un ekonomiskās tiesības, kas atbalsta bēgļu integrāciju, savukārt tās 34. pantā dalībvalstis tiek aicinātas veicināt bēgļu “asimilāciju un naturalizāciju”.