Somu ‘vecmāmiņa’ palīdz bēgļu bērnam rast mieru

2015. gada oktobrī divus gadus vecā Diāna ar tēti ieradās Somijā. Diāna joprojām cīnījās ar traumu pēc viņas mātes nolaupīšanas un pazušanas dzimtajā pilsētā Bagdādē. Bailēs no visa, kas bija jauns un neierasts, meitene ne mirkli neatstāja savu tēvu Azaldīnu Kademu, kurš vēl pats nebija ticis galā ar pārdzīvoto.

34 gadus vecais Azaldīns stāsta par situāciju Irākā, norādot, ka tā nav droša vieta, kur audzināt bērnu. “Mēs dzīvojām pastāvīgās bailēs,” viņš atceras. “Irākā Diānai nebija iespējams rast mieru.”

Viņi un aptuveni 100 citu bēgļu atrada jaunas mājas mazajā Nagu salas kopienā, arhipelāgā Somijas dienvidrietumos.

Astoņdesmitgadīgā Mona Hemmera, kura dzīvo Nagu salā, sāka palīdzēt Azaldīnam un Diānai, pakāpeniski ieņemot Diānas vecmāmiņas lomu un palīdzot atrast stabilitāti viņas jaunajā dzīvē.

Tagad, gadu vēlāk, Diāna ir atvērusies. “Viņa ir izaugusi neticami ātri un pārvērtusies no ļoti satraukta bērna mierīgā un atvērtā meitenē,” saka Mona.

“Viņu gaida gaiša nākotne.”

Diānas jaunās mājas Nagu salā atrodas zviedriski runājošajā Somijas reģionā, kur vasarā ierodas vairāki tūkstoši atpūtnieku. Pastāvīgi uz salas dzīvo vien 1500 iedzīvotāju. Mona un viņas dzīvesbiedrs Kajs apmetās salā pirms 17 gadiem, aizejot pensijā. Kad salas iedzīvotāji uzzināja, ka sala uzņems 100 bēgļus, Mona uzreiz vēlējas palīdzēt bēgļiem justies kā mājās.

Mona darbojas vietējā kultūras biedrībā, kas uz salas organizē koncertus un izstādes, un ir aktīva un cienīta ciema iedzīvotāja. Kad Nagu iedzīvotāji uzzināja par plānoto bēgļu ierašanos, viņi sāka gatavoties.

“Daži cilvēki bija noraizējušies par to, kā bēgļi ietekmēs mūsu mazo kopienu,” viņa saka. “Bet galvenokārt mēs bijām ziņkārīgi. Nagu cilvēki reiz bija jūrasbraucēji, zvejnieki – viņiem ir interese par nezināmām un atšķirīgām kultūrām. Tā vietā, lai aiz bailēm noslēgtos, mēs nolēmām ģimenes un bērnus uzņemt kā viesus.”

“Bēgļu uzņemšana nenozīmē, ka mums viņiem jāorganizē atsevišķas dīvainas nodarbes. Ir jānodrošina, lai viņi justos laipni aicināti kļūt par daļu no musu sabiedrības.”

Mona un viņas dzīvesbiedrs Kajs (pa labi) ir uzņēmušies Diānas vecvecāku lomu. © UNHCR/Max-Michel Kolijn

Cilvēku grupa sāka rūpeties, lai bēgļi justos iekļauti un aicināti piedalīties vietējās kopienas aktivitātēs.

Grupas biedri runāja ar jau esošo kursu un klubu organizatoriem, pielāgojot mākslas nodarbības, lai tās derētu ģimenēm ar bērniem, aicinot bēgļus pievienoties sporta un adīšanas nodarbībām, kā arī futbola komandām, aicināja jauniešus līdzi uz viesībām un vienkārši pavadīja laiku kopā ar viņiem. Pamazām bēgļiem radās savi draugi starp Nagu iedzīvotājiem.

“Drīz viņi pazina dažus no mūsu kaimiņiem labāk nekā mēs paši,” Mona saka. “Beigās mēs mācījāmies no viņiem, un tas radīja Nagu iedzīvotājos lielāku kopības sajūtu.”

Azaldīnam nekavējoties izveidojās saikne ar Monu, kuru viņš sāka saukt par ‘mammu’. Kad viņš reizi nedēļā sāka doties uz somu valodas kursiem tuvējā Obu pilsētā, Mona piedāvāja pieskatīt Diānu, kura drīz vien pieņēma viņu kā vecmāmiņu. Somijā ir pierasts, ka bērni pavada vienu dienu nedēļā ar saviem vecvecākiem.

Diāna ‘draudzējas’ ar zirgu no kaimiņa staļļa. © UNHCR/Max-Michel Kolijn

“Tas radīja Nagu iedzīvotājos lielāku kopības sajūtu.”

Diānai nu ir miera pilna vieta Monas mājās, kur viņa var atpūsties, spēlēties ar suni, ciemoties pie zirga kaimiņa stallī un justies kā mīlēts mazbērns.

“Mani pašas mazbērni jau ir lieli, tāpēc es biju ļoti laimīga, ka satiku Diānu,” saka Mona. “Mums ir izveidojušās kopīgas ikdienas gaitas, un Diāna šeit jūtas droši”.

Azaldīns un Diāna tagad ir saņēmuši bēgļa statusu un uzturēšanās atļaujas, un Azaldīns ir nolēmis palikt Nagu un mācīties somu valodu, kamēr daudzi citi bēgļi ir izvēlējušies pārcelties uz lielākām pilsētām.

“Tagad, kad mēs šeit esam atraduši lielu ģimeni, es negribu, lai Diāna atkal pārceltos,” viņš saka. “Mana ģimene ir Mona un Kajs, un citi Nagu iedzīvotāji.”