UNHCR skatījums: “Bēglis” vai “migrants” – kurš ir pareizais vārds?

2015. g. 7. septembris, Adrian Edwards, Ženēvā

Bēgļi ir cilvēki, kuri glābjas no bruņota konflikta vai vajāšanas. 2014. gada beigās visā pasaulē bija 19,5 miljoni šādu cilvēki. Viņi bieži vien ir tik apdraudēti un ir tik nepanesamā situācijā, ka viņi šķērso valstu robežas, meklējot drošību tuvējās valstīs. Tā rezultātā viņi tiek starptautiski atzīti par “bēgļiem”, kuriem ir pieejama valstu, ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR), kā arī citu organizāciju palīdzība. Viņiem tiek sniegts šāds atzinums tieši tāpēc, ka viņiem ir pārāk bīstami atgriezties mājās un viņiem ir nepieciešams patvērums kaut kur citur. Tie ir cilvēki, kuriem patvēruma atteikums var radīt nāvējošas sekas.

Starptautiskajās tiesībās ir atrodama bēgļu definīcija, tāpat tās nosaka bēgļu aizsardzību. 1951. gada Bēgļu Konvencija, kā arī citi juridiskie teksti, piemēram, 1969. gada Āfrikas vienotības organizācijas Bēgļu konvencija, joprojām ir stūrakmens mūsdienu bēgļu aizsardzības kārtībai. Tiesiskie principi, kuri nostiprināti šajos dokumentos, ir iesakņojušies neskaitāmos starptautiskajos, reģionālajos un valstu tiesību aktos, kā arī tiesiskajā praksē. 1951. gada Konvencija sniedz bēgļa definīciju un izklāsta tās pamattiesības, kas valstīm jāgarantē bēgļiem. Viens no fundamentālākajiem princiem, kas atrodams starptautiskajās tiesībās, nosaka, ka bēgļus nedrīkst izraidīt no valsts vai atgriezt situācijā, kur būtu apdraudēta viņu dzīvība un brīvība.

Bēgļu aizsardzībai ir daudz aspektu. Tie ietver aizsardzību no atgriešanas bīstamajos apstākļos, no kuriem viņi ir glābušies, piekļuvi patvēruma procedūrām, kuras ir taisnīgas un efektīvas, kā arī pasākumus, kas nodrošina viņu pamata cilvēktiesību ievērošanu, ļaujot viņiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi drošībā, vienlaikus palīdzot meklēt ilgtermiņa risinājumu šo cilvēku situācijai. Galvenā atbildība par šo aizsardzību jāuzņemas valstīm. Tāpēc UNHCR cieši sadarbojas ar valdībām, tās konsultējot un atbalstot, cik vien tas ir nepieciešams šīs atbildības īstenošanai.

Migranti izvēlas pārcelties uz jaunu dzīvesvietu nevis tāpēc, ka viņiem tiešā veidā draudētu vajāšana vai nāve, bet gan galvenokārt tāpēc, lai uzlabotu savu dzīves līmeni – atrodot darbu, dažos gadījumos izglītību, atkalapvienojoties ar ģimenēm, vai citu iemeslu dēļ. Atšķirībā no bēgļiem, kuri nevar droši atgriezties mājās, migranti nesaskaras ar šādu šķērsli, lai atgrieztos dzimtenē. Ja viņi atgriežas savās mājās, viņi turpina saņemt savas valdības aizsardzību.

Šis nošķīrums ir būtisks katrai atsevišķai valdībai. Valstu rīcību un attieksmi pret migrantiem nosaka imigrācijas likumi un procedūras. Savukārt valstu rīcību un attieksmi pret bēgļiem nosaka bēgļu aizsardzības un patvēruma normas, kas ir noteiktas gan nacionālajā likumdošanā, gan starptautiskajās tiesībās. Valstīm ir konkrēti pienākumi pret katru, kurš ir lūdzis patvērumu to teritorijās vai pie to robežām. UNHCR palīdz valstīm tikt galā ar to pienākumiem patvēruma un bēgļu aizsardzības jomā.

Politika ir viens veids, kā iejaukties šādās debatēs. Jaucot kopā bēgļus un migrantus, var rasties bīstamas sekas bēgļu dzīvībai un drošībai. Sapludinot šos divus terminus, tiek novērsta uzmanība no tās konkrētās tiesiskās aizsardzības, kas ir nepieciešama bēgļiem. Tas var iedragāt sabiedrības atbalstu bēgļiem un patvēruma institūcijai laikā, kad šāda aizsardzība ir nepieciešama vairāk bēgļiem nekā jelkad iepriekš. Mums ir nepieciešams izturēties pret visiem cilvēkiem ar cieņu un apzinoties viņu vērtību. Mums ir jānodrošina, lai migrantu cilvēktiesības tiktu ievērotas. Tajā pašā laikā mums ir jāpiedāvā adekvāts tiesisks risinājums bēgļiem, jo viņi atrodas īpaši grūtā situācijā.

Un tagad atgriezīsimies pie Eiropas un tā milzīgā cilvēku skaita, kuri šogad un pagājušogad ar laivām ir ieradušies Grieķijā, Itālijā un citur. Kas viņi ir? Bēgļi vai migranti?

Patiesību sakot, šo cilvēku vidū ir gan vieni, gan otri. Vairākums no cilvēkiem, kuri šogad ir ieradušies Itālijā u Grieķijā, ir tieši no valstīm, kurās ir ieilgusi karadarība vai kuras citu iemeslu dēļ tiek uzskatītas par “bēgļus ģenerējošām” valstīm. Šiem cilvēkiem pienākas starptautiskā aizsardzība. Tomēr neliela daļa ir arī no citām vietām, un attiecībā uz daudziem no viņiem termins “migrants” būtu pareizs.

Attiecīgi mēs UNHCR ietvaros sakām “bēgļi un migranti”, kad runa ir par cilvēku pārvietošanos pāri jūrai vai citos gadījumos, kad mūsu skatījumā ir pārstāvētas abas grupas. Ceļošana ar laivām Dienvidaustrumāzijā ir vēl viens piemērs šādām situācijām. Mēs sakām “bēgļi”, kad runa ir par cilvēkiem, kuri bēg pāri starpvalstu robežām no kara vai vajāšanas. Un mēs sakām “migranti”, kad runa ir par cilvēku pārvietošanos citu iemeslu dēļ, kas neiekļaujas bēgļa juridiskajā definīcijas. Mēs ceram, ka citi apsvērs rīkoties tāpat. Vārdu izvēlei ir nozīme.